pieskāriens

Es pieskaros savu lūpu kontūrām, man notrīc roku pirksti no idejas, ka tajām pieskaries Tu, ar saviem maigajiem pirkstu galiem, ar savu ķermeņa siltumu. Manā mutē kūst Raffaello krēms un kokos-riekstu skaidiņas.  To saldums uzzīmē manos sapņos saldu piegaršu. Es jūtu uz sava kakla mutuļojošu, karstu elpu, tad manai mugurai pārbrauc pieskārienu ceļi. Es izstiepjos kā tīģeris, manī rūc dusošais dzīvnieks. Maigums un kaisle. Smarža pavedina, un es elpoju, elpoju, elpoju.. Ar vien ātrāk un dziļāk, es kūstu. Manu ķermeni iekaro samtains maigums....
Es domāju, vēl...jūtu...

with every heartbeat

Ja es parokos dziļāk, es atrodu..
   Mazs Parīzes dzīvoklītis pie paša Eifeļtorņa, istabiņā iespīd miglaina saule, man uzvilkta Vintage adīta jaka, rokā krūze ar kafiju un labs romāns, bet, pagriežoties uz balkona pusi, paverās skats uz jaunu puisi ar garojošu krūzi rokās, ietinies segā, viņš lūkojas skatu uz mani un klusībā izčukst :" Mūžam tavs, mūžam mana, mūžam mēs..."

Manas atmiņas vijas uz ķermeņa līnijām.

Šodien esmu ietērpta oranžā  kreklā, vilnas zeķītēs un mežģīnēs. Visapkārt mani apņem domu pulsējošie strāvojumi... Tās uzlādē mani, uzrunā mani!

  Bet šodien es ieelpoju saldāku gaisu, kaut arī šajā 5dienā es neelpošu straujāk un tauriņi mani nekņudinās.

Tādēļ domas... " Tumšs pagrabs. Es izsoļoju lielā pļavā, kurā zied tulpes visbrīnišķīgākajās krāsās. Acīs iekož saules stariņi, bet vējš, vējš glāsta ziedus, un es tajā brīdī sajūtos kā zieds. Pašā pļavas vidū aug stalts ozols. Viņa zari sniedzas līdz pašām debesīm. Pēkšņi no debesīm sāk plūst skaņas, patīkamas ausīm. Stīgas. Stīgas mani pavedinoši sauc iet uz priekšu. Manā acu priekšā mainās attēls. Es redzu mazu būdiņu. Atverot durvis, es iesoļoju siltajā telpā. Liels kamīns. Pie kamīna novietots liels ādas krēsls, kurā var nojaust cilvēka tēlu. Gaisā pazib kafijas garaiņu smarža. Es speru soļus uz pašiem pirktu galiņiem. Krēslā sēž viņš. Mans staltais "ozols". Viņa matos zib kastaņbrūnas lokas, acīs slēpjas visa mana skaistuma pasaule, viņa acis kā stāsts. Pār viņa lūpām pārbirst vārdi : "Es tevi gaidīju!" Viņš atvēra savu klēpi, saucoši pēc manis. Mans ķermenis pielipa pie viņa. Viņa rokas apvijās ap manu vidukli. Mēs klusumā klusumā klausāmies kamīna uguntiņu sprakšķošajā dejā. Un mūsu lūpas bauda baltās šokolādes kafiju. Bilde tinās tālāk. Es sēžu karuseļa krēslā, jūtu vēderā smieklu devu. Manās acīs "dejo" prieka laimītes. Mani lūpu kaktiņi iesāpās. Dzirdu jautājumu : "Kas ar tevi??" Mana atbilde izskrien kopā ar šņukstu :" Vēlos zaudēt elpu no smiekliem, vēlos no smaida just sāpes mutes kaktiņos!" Esmu kā putns. Mati griežas man līdzi. Aizveru acis. Atveru un esmu pavisam citā vietā. Es esmu lielā telpā ar spoguļiem. Katrā nostūrī slēpjas sveču liesmiņas. Attopos. Manu dvēseli "glāsta" stīgu skaņas. Vienā mirkļa vēzienā sajūtu karstu elpu aiz sava ķermeņa. Rokas ievij mani maigā kustībā. Es kustos ar jaunekli vienā ritmā. Apgrieziens. Es ielūkojos viņa acīs un izlasu sevišķu baudu. Un tad... un tad es vienkārši "runāju" ar viņu. Ķermeņa valodā. Dejā. "