NĒ, NĒ, NĒ un vēlreiz NĒ. Es maldījos pa tropiskajiem mežiem, pakritu un iemigu dziļā un visaptverošā miegā. Pagāja sekundes, minūtes, stundas, dienas, nedēļas un iespējams mēneši līdz es šorīt atvēru acis un satiku savas dvēseles aizmirstās ilgas. Tās glāstīja manu sirdi, šorīt tās klauvēja, īstenībā, plēsās iekšā, lai iesakņotos manī visā, prātā, sirdī, ķermenī un veselajā saprātā. Un tagad es alkstu pārpildīt savu jūtu trauku, alkstu plūst pāri savām robežām. Līdz ar ilgām ieplīsa sen aizmirstās brūces, bet tas neliedz man vēl jo vairāk iedegties.
Es iekožos savā apakšlūpā.
Mana āda smeldz pēc pieskārieniem, tā, iespējams, kliedz|
Manas plaukstas, liekas, ir sākušas domāt pašas...Tās vēlas apkļauties ap kāda seju un noglāstīt to|
Mans vēders nespēj nomierināt tauriņu barus, tie lido, sitās viens pret otru un neapstājas|
Manas lūpas lūdzoši skumst pēc siltas elpas, pēc tuvības|
Mana dvēsele alkst kaisles, piepildījuma|
Es vēlos uguņot!Es alkstu baudas augļu!
Ak, miglainais pievilkšanas spēks...
