!

Vijoles stīgu lauskas. Mūzika neskan vairs sirdspukstu tonī, tai piedungo slāpējošais realitātes bass. Pirmā sajūta, bailes. Vijole vairs neskanēs kā iepriekšs. Vairs neskanēs tie maigie toņi, veldzējošās mierinājuma kvants. Pārņem dīcošas bailes, ka nebūs kā agrāk, lauztās stīgas vairs neatgūt. Klusumā dzirdu lūzstošās stīgas. Kaut kur sevī jūtu kā sakrājas lauskas, stīgu gabaliņi, piepildot ar sirdspukstu smeļamāko gammu.

mani mazliet apņēma kaut kas tik dziļi... tik dziļi.. klapējošs

Ugunskurs

Kārtējā garā nakts! Neguļu, bet domāju..

Šajā naktī man parādījās iedvesma. Sāku gleznot.
Krāsas, krāsas sitās viena pret otru, kā cīnītos par manu iekšējo piepildījumu!
Šodien manī iekurās silts ugunskurs, mazliet dedzina ķermeni, bet neposta. Šis ugunskurs nenosvilina manu sirdi, tikai dažas dzirksteles nokļūst manā prātā. Sasodīts, cik patīkami tās silda manu prātu, tas kā kaķis murrā.Cik jocīgi, prāts barojās ar uguns dzirkstīm.
Nav vēja, skaidras debesis, nē, nē tomēr viens mākonis aizpeldēja. Tāds maziņš, pufīgs mākonis. Viss ir tik droši, ugunskurs ir aplikts ar akmeņiem, tam nevajadzētu iziet no robežām. Vai ne?


Mazliet parādās vēja pūsmiņa. Veldzējoši. Smaržo pēc jasmīniem. Pa nakti, kamēr gulēju, izrādās ir pazudis viens akmens?! Ugunskurs ir izkāpis no savām nosacītajām robežām...
Jasmīna smarža paliek ar vien saldāka. Ugunskurs paliek ar vien dzirksteļojošāks un uguns siltums sāk sildīt sirdi!