Ir pirmdiena...bet pirksti sniedzās rakstīt svētdienu! Ak, nē, jau ir otrdiena.
Neizsakāmi daudz dienu saldu smieklu, prieka un laimes. Neisakāmi daudz tā, kā nekad nav bijis - kripatiņas cilvēciskās laimes. Katram ir sava laime, citam tā ir mantā, citam cilvēkos, citam dzīvošanā...Kas Tevi dara laimīgu? Saulrieti? Mīlestība? Draudzība? Ģimene? Zvaigžņainās naktis?
Es zinu to, ka katram ir vajadzīga tā pamat laime - ģimenes. Bez tās var palikt bez spārniem, kā es, un tad mētāties apkārt, nesaprotot , kas Tevi piepilda šajā dzīvē.
Viss nav tā kā izskatās. Ir vienkārši kārtējā reize, kad es baidos laimes, baidos būt nesaprasta un baidos būt nepasargāta.
Šeit es atstāju visas savas rūpes un šaubas. Ir vajadzīgi šādi vakari, lai atstātu visu savu kravu kaut kur tālu tālu, aiz debesīm, kosmosā. Tāpat kāds melnais caurums visu sasūks sevī un zvaigžņu spožums aizklās baiļu un bēdu dziļo tumsu.
Cilvēki, mīļie, cilvēki...Lūdzu, mīliet tos, kuri Jūs ciena un padara laimīgus, jo, kas ir cilvēks bez laimes, bez siltuma sirdī un smaida uz lūpām.
P.S. āā,balodīši, kad sirds saka:"Īstais", tad klausiet, tā nemēdz melot!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru