Kā smarža pieskarās ožai? Kā rokas sasilda tausti? Kā es sajūtu jūtīgumu? Simtgades nav sniegtas man, bet cerības uz mirkļu ausmām un rietiem. Es pienācīgi sev iemācu atšķirt melnu no baltā. Saskaros, atpazīstu un pieņemu! Bet vēl, ir pelēkais. Ne balts ne melns. Bet sajūtas rada... Vēl dīvainākas, nesaprotamākas un viltīgākas. Kad saskries ar pelēko, iedzeļ, bet tad jāskatās, kā? Vai vēlēties siltumu un vēlamību ir slikti? Sniegt savu roku siltumu, un gaidīt no otra to. Aizbāzt sniegu aiz jakas un gaidīt, kad aizbāzīs Tev!
Es mīlu. Es mīlu. Es mīlu!
Cik šarmanti, drastiski un eleganti. bezjēdzībā ir tik daudz jēdzīgā. sāpēs ir plusi, laimē ir mīnusi.
Kāpēc es rakstu, šobrīd tieši šo? Kāpēc? JO mani piepilda vissssss!
Cik paredzami, uzbāzīgi, bet tā ir.
Šoreiz es domāju savādāk, haotiskāk bet ar zemeņu garšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru