Varētu ielīst zem zvaigznēm, atpūtināt garu! Iekšā viss griežas, stāvu it kā uz kraujas malas. Iekšā virpuļo neizsakāma vēlme iemācīties lidot! Apkārt paradīzes skati, aizsitās elpa. Solis pēc soļa, un spārni izplešās, esmu virs zemes augstu, jo augstu! Tikai nenokrist!!! Bet augstums paliek ar vien zemāks, nekrītu, bet lēnām nolaižos lejā! Esmu uz zemes... Uzvelku drānas, ievelku gaisu un soļoju uz priekšu. Uz priekšu tālāk tālāk tālāk, bez saviem spārniem.
Es vakar vēlajā nakts stundā mazliet pazudu, nespēju sevi atrast, biju ielīdusi kādā nostūrī! Sabijusies, trīcoša, bet tomēr smaidu nezaudējoša.
Cilvēki sargājiet viens otru, sargājiet sevi, savu draudzību un tos kuri dārgi! Lai vienmēr ir spārni, nevajag jau būt lidojumā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru